INTERVIJA AR
RASU BUGAVIČUTI - PĒCI
Čau pirmajā jūlija dienā!

Jāsaka tā, pirmais vasaras mēnesis mums ir nesis daudz pārsteigumu - esam paspējuši izjust pamatīgu vasaras svelmi, piedzīvojuši skaļus pērkona negaisa dārdus un manījuši skaistas zibens parādības. Mainīgie laikapstākļi mūsu ikdienu padara visnotaļ raibāku un mazāk garlaicīgu, tas neļauj iedzīvoties rutīnā, kas vasarai nemaz nepiestāv, tāpēc, cerams, esi gatavs jauniem piedzīvojumiem arī šajā mēnesī.

Lai tas iesāktos uz pozitīvas nots, iepazīsties, Rasa Bugavičute-Pēce!

Elvisa Riekstiņa
Rasa Bugavičute-Pēce
(Foto: Lilita Baumane)








Latviešu dramaturģe, kura jau sešus gadus Liepāju sauc par savas ģimenes mājām. Rasai darbs ir atpūta un atpūta ir darbs, tomēr par spīti tam, viņa veiksmīgi prot atrast laiku arī saviem bērniem, aktīviem un zinātkāriem dvīņiem - Rūdolfam un Sofijai. Rasa bērnībā ļoti mīlēja fantazēt, un tas vēl aizvien nav mainījies. Viņa kādu dienu labprāt pamostos lauku vienkāršajā burvībā un tur arī paliktu.



Kas ir tava mīļākā vai vienkārši spilgtākā bērnības atmiņa?

Tās meklējamas tieši Liepājā, vecvecāku mājās, jo ik vasara tika turp aizvadīta. Atminos, kā ar brālēniem vandījāmies pa jūrmalas kāpām un bijām gatavi peldēties līdz zilām lūpām. Un, ejot atpakaļ mājās, obligāti, obligāti iegriezāmies karuseļos un tad veikalā pēc saldējuma. Viss bija tikai par būtisko!

Vai atmiņu nostūrī slēpjas arī kāds nedarbs?

Nekādas lielās blēņas neesmu sastrādājusi, es biju samērā paklausīga, kā nekā vienīgais bērns ģimenē. Dzīvojos pati savā iztēles pasaulē daudz un dikti. Vienīgi, ar brālēniem mēģinājām šķūnīti slēpt kaķēnus un viņiem pa kluso nesām tur desu. Likās, nu tik audzināsim! Tad mēs arī pāris reizes izsitām kādus stiklus, apgāzām puķpodus, bet tas viss notika tādās savas mājas robežās, kaimiņiem nebija par ko sūdzēties.

Kas ir tava vājība jeb, kam tu nespēj pretoties?

Ja mani iesaista kādā projektā, kurā ir runa par pusaudžiem, es vienkārši salūstu un priecājos. Tā ir mērķauditorija, kurai teju nekā nav. Ļoti bieži viņi ir atstāti bešā tajā starpposmā starp bērnu un pieaugušo, un man patīk kaut ko radīt tieši viņiem. Multfilmas man arī ir topā!


Kur tu smelies iedvesmu?
Elvisa Riekstiņa
Jebkurā radošā profesijā lielākais bonuss ir tas, ka, lai arī ko darītu, lai arī kas dzīvē notiktu, viss kaut kad noderēs. Nav vispār nekā lieka! Piedzīvotais nolīdīs kādā zemapziņas stūrī un nāks par iedvesmu īstajā brīdī. Ar laiku saproti, ka tas tā vienkārši strādā.

Kas ir interesantākā vieta, kur tu esi sēdējusi un rakstījusi tīri iedvesmas pēc?

Tramvajs! Liekas tāda nu pilnīgi un galīgi neloģiska vieta, jo tur ir troksnis, bardaks, vietas maz, bet man patika, vienkārši patika tajā sestajā tramvajā ik pa laikam rakstīt kaut ko. Kafejnīcās arī ik pa brīdim man patīk rakstīt un tieši tāpēc, ka tur ir tāds troksnis - savdabīgs un nekonkrēts - kaut kāds tur šurum burum, jo ik pa brīdim no tā trokšņa var izpeldēt ārā kaut kādas mazas, mazas nianses, kas to domu kustina.

Kā tu spēj rakstīt tik dažādos žanros - traģēdija, komēdija, drāma? Kā tu noskaņo sevi?

Rakstot, piemēram, komēdiju, es jau vienā brīdī to tā atēdos, ka nākamais, ko gribu darīt, ir iebraukt kaut kādā katastrofāli briesmīgā drāmā. Tas vienkārši ir izdzīvošanas instinkts. Tāpēc man arī patīk rakstīt gan pieaugušajiem, gan bērniem, jo, ja es rakstītu tikai pieaugušajiem, es vienkārši nogurtu. Kad es rakstu bērniem, es padaudzos, papriecājos un tad esmu atkal gatava pieslēgties kaut kam nopietnam.

Cik liela daļa no tevis ir tēlos, par kuriem raksti? Vai tas tiek balstīts uz taviem notikumiem?

Tas procents, ko es varu izdomāt pilnīgi no zila gaisa, ir ļoti mazs. Katra reakcija uz konkrēto situāciju, tomēr ir kaut kur riņķī apkārt redzēts, kaut kur dzirdēts no draugiem un pašai piedzīvots impulss.

Tu esi scenārija autore arī komēdijai "Svingeri" un "Blēži", kā tev izdodas sasmīdināt skatītājus?

Ja paskatās uz to pašu stāstu, tur vispār nekā smieklīga nav. Stāsts patiesībā ir par trīs dzīves ļoti nogurušiem pāriem, viņi ir nelaimīgi pēc jēgas un būtības. Komēdija vispār, man liekas, strādā tieši tad, ja tās pamats ir ļoti skumjš. Un, tad ir kaut kāda aizsargreakcija, kas to skumjo situāciju padara smieklīgu. Tas, man šķiet, komēdijā ir visforšākais, jo man ir ļoti grūti, ja man kāds pasaka, lai uzrakstu kaut ko smieklīgu, es vienkārši nesaprotu, ko tas cilvēks no manis grib, es nemāku, tā man tas nesanāk.

Ir kādi temati, kuri sagādā tev grūtības, iespējams, kādu nezināšanu dēļ?

Katru reizi ir bažas par to, ka, iespējams, šo tēmu nezināšu, netikšu galā. Ir grūti sevi pierunāt darbiem par vēsturiskām personībām, ļoti konkrētām, jo man parasti ir bail, ka es varu nošaut greizi, ka man vienkārši varētu kāds nepiekrist.
Nesen man bija viens piedāvājums rakstīt par reālu dzīvi, eksistējošiem cilvēkiem, kas nav manā paziņu lokā. Es teicu, ka rakstīt es varu, tikai ne par viņiem, bet gan kaut ko pilnīgi kosmisku. Es negribu, lai kāds apvainojas par to, kā es viņus redzu.

Un tieši otrādi, kādā jomā esi visvairāk izglītojusies?

Par Liepājas vēsturi pirms simts gadiem ļoti daudz, rakstot lugu "Liepāja - Latvijas galvaspilsēta".
Patiesībā, katru reizi kaut ko uzrakstot, es iemācos ko jaunu, ko nekad iepriekš vispār nebiju ne zinājusi, ne nojautusi. Piemēram, rakstot scenāriju seriālam "Tur", mums bija atsevišķas lekcijas par mākslīgo intelektu. Arī izrādē "Vienaldzības gadsimts"… nemūžam nebūtu zinājusi, ko nozīmē boomers vai kaut kāds tur cringe. Bet nu neko, nācās iebraukt tajā visā, kļuvu gudrāka.
Tu spēj nošķirt savu viedokli no tā, ko tu raksti?
Elvisa Riekstiņa
To es domāju, ka protu. Droši vien, ja es rakstītu tikai grāmatas vai kaut ko vairāk literāru un māksliniecisku, būtu grūtāk, bet dramaturģijā ir ļoti konkrēti noteikumi, kuriem ir jāseko, lai vispār varētu uzrakstīt kaut ko dramaturģisku. Viens no noteikumiem ir apjēga par to, ka nav labie un ļaunie, vienkārši nav. Visi cilvēki ir tādi, kādi ir, konkrētu iemeslu dēļ.

Kas bija grūtākais, rakstot "Puika, kurš redzēja tumsā"?

Atsvešināties no mana priekšstata par to, kā tas ir, ja tavi vecāki neredz, un censties iedzīvoties reālajā situācijā, jo to ir ļoti grūti iedomāties. Un otra lieta, man visu laiku bija jāatgādina sev, ka es drīkstu rakstīt jebko, jo tā jau nav biogrāfija, nav dokumentālā grāmata, tas nav kaut kas simtprocentīgi reāls. Tas ir mans darbs, tā ir literatūra, daiļliteratūra, tā ir fantāzija.

Ko tu visvairāk izbaudīji, rakstot šo grāmatu?

Tā ir tāda ceļošana laikā, bērnības atmiņās. Atcerējos tās vecās sekcijas, vecās mapes, krēslus, ieraudzīju to visu līdz tādām mazām, mazām, sīkām detaļām. Rakstot lugas, visa koncentrēšanās ir tieši uz dialogiem un rīcībām, bet, rakstot grāmatu, man ļoti patīk tas, ka ir jāredz viss, ir jāsajūt smaržas. Es daudz par to mācījos un klausījos audio lekcijas, jo es zinu, kas jādara dramaturģijā, lai skatītājs sāk just līdzi, bet ar grāmatām ir mazliet citādāk. Es ļoti izbaudīju tieši to atšķirīgo procesu.

Ko tu ceri, ka lasītāji un skatītāji paņems sev no šī stāsta?

Es ļoti ceru, ka viņi pamanīs to, ka mēs visi esam vienādi. Un arī mēs ļoti bieži daudz ko neredzam un neieraugām kā redzoši cilvēki, tā tas vienkārši ir. Cilvēkiem bez jebkādām īpašām vajadzībām bieži vien aizkrīt kaut kādas klapes, un viņi neiedomājas un nepamana, vienkārši mauc savā vīlē pa kaut kādiem darbiem, pienākumiem, kas ir riņķī apkārt, bet

reizēm vajag apstāties un novērtēt visu un visus.
Kāda, tavuprāt, ir tā kulturālā vērtība rakstīšanā, lasīšanā un teātrī?

Runājot par lasīšanu, tas mūsdienās ir ļoti svarīgi, jo tas tiešām ir laiks, kuru tu pavadi tikai ar sevi. Un tas ir kaut kas ļoti izzūdošs. Telefonā, kaut spēlējot tās pašas spēlītes, lec ārā ziņas, e-pasti, paziņojumi, taču lasot grāmatu, nepīkst neviens grāmtas stūris, tu vienkārši lasi, un tas, ko tu izlasi, tas nonāk tavā iztēlē, un tās bildes, kuras tu redzi, tā ir tava iztēle, tava pieredze. Tas ir tiešām ļoti individuāls piedzīvojums, kas man liekas ļoti forši. Līdzīgi arī ar teātri un tām pāris stundām pilnīgā tumsā pašam ar savām domām.

Bet runājot par kultūru kā tādu, tā ir mūsu dzīves, pasaules spogulis, kurā ir iespēja ielūkoties un pamanīt kaut ko tādu, par ko neesi domājis. Un tā noteikti bagātina cilvēku jebkādā iespējamā veidā, bagātina gan valodu, gan zināšanas un viedokli par tēmām. Bez kultūras būtu ļoti garlaicīgi un sausi.

Kāda ir atslēga uz panākumiem?

Atrast un darīt to, kas tev patīk. Viss, nav nekā cita. Ja tev kaut ko nepatīk darīt, vienkārši nedari.

Kas tev padodas bez rakstīšanas, bet daudzi nezina?

Nu man tā šķiet, ka es diezgan glīti zīmēju. Es arī ļoti izbaudu ēst gatavošanas procesu, tas man patīk un vienmēr ir forši, ja izdodas. Kūkas, piemēram! Un remonti, tie man arī ļoti, ļoti iet pie sirds. Man patīk izdomāt, ko un kā es gribu, un tad redzēt, kas no izdomātā sanāks. Pēdējo divu mēnešu laikā izremontējām lejā vienu istabu, pārtaisot to par darbistabu, izremontējām arī priekštelpu, Babiņas istabā nomainījām grīdu, vēl vannas istabai jāpieķeras klāt.

Kādu prasmi tu vēlētos apgūt?

Kādu laiku atpakaļ man likās, ka es ļoti, ļoti gribētu mācēt taisīt kurpes. Man ļoti patīk apavi! Man šķiet, ka kurpnieka amats varētu būt ļoti meditatīvs. Es gribu arī kārtīgāk pamācīties gleznot un zīmēt. Vēl es gribētu no veidošanas masas mācēt uzķipināt mazus cilvēciņus… Vispār ļoti daudz ko gribētu.

Ko tu, laikam ejot, esi sapratusi un vēlētos ieteikt citiem?

Cilvēku kļūda ir tā, ka viņi meklē to, kas viņiem patīk, bet viņi neapstājas un nepaskatās, kas ir tas, kas viņus jau virza uz priekšu - kas ir tas, ko viņi dara, labprātīgi un īpaši nepiedomājot. Tas, kas tev patīk, tas tevī ir jau no paša sākuma, un tas ir neizbēgami, tu tikai kaut kādā dzīves periodā vari pēkšņi izdomāt, ka tas nav tik prestiži, tik perspektīvi, tas ir tik bezjēdzīgi un nejēdzīgi, jo kāds tā ir pateicis. Un tas ir visbēdīgākais, kas var notikt. Nebaidies darīt to, kas tevi aizrauj!

"No jebkuras bezizejas ir vismaz divas izejas… pat tad, ja tevi apēd," citē Rasa un motivē ik vienu uzdrīkstēties.

Elvisa Riekstiņa
YOU+ radošā redaktore
Made on
Tilda