INTERVIJA AR MARTU LOBĀNOVU
Marta Lobānova





Šīs nedēļas intervija ar aktīvas ikdienas piekritēju, jaunu dejotāju - Martu. Marta ir aktīvs spridzeklītis, kura ikdienā skolo un lutina savus suņus Reksi un Evru, šobrīd pasniedz dejas un fitnesu -„marta_movefit". Izbijusi stjuarte un sieviete, kas vienmēr atrod laiku padejot.

Kā Tu sāki dejot?

Es sāku dejot jau tiklīdz iemācījos staigāt. Man mamma vēl jo projām visu laiku stāsta, ka es esmu dejojusi vienmēr un visur - autobusa pieturās, stāvot rindā pēc desas un tamlīdzīgi. Tad man pienāca četri ar pusi gadu un vecāki saprata, ka vairs nevar mani noturēt, un ir mani jāsūta kaut kur dejot. No sākuma mani aizveda uz tautas dejām, to es atceros- es ieraudzīju skolotāju, ļoti nobijos no viņas. Viņi dejoja kaut kādu vardīšu deju. Un es paslēpos ģērbtuvē, tad viņi saprata, ka tautas dejas nav priekš manis un aizveda mani uz sporta dejām. Tā nu es sāku dejot.

Pastāsti ar kādiem deju veidiem tu esi nodarbojusies, jo tev tādi ir vairāki. Kurš ir vistuvākais?

Jā, ir vairāki. Sākumā bija sporta dejas, kuras nodejoju līdz pusaudžu vecumam, ja nemaldos, divpadsmit gadiem. Tad sākās hip-hopa vilnis Latvijā un tas bija kaut kas pavisam jauns. Mums pa skolām braukāja dejo skola Kaprīze , uzstājās starpbrīdī un aicināja dejotājas. Man bija zvaigznītes acīs un es nolēmu pievienoties. Vienu gadu nodejoju gan sporta dejas, gan hip-hopu. Skolai man neatlika laika, tāpēc vecāki pēc gada man lika izvēlēties – vainu turpināt sporta dejas, vai turpināt hip-hopu. Un, loģiski, tajā brīdī man sporta dejas jau bija mazliet apnikušas, gribējās kaut ko mūsdienīgāku un es nolēmu pievērsties hip-hopam. Tā mūsdienu dejas es nodejoju līdz divdesmit trijiem gadiem un šobrīd, tikai nesen esmu sākusi dejot fitnesa dejas.

Kā tu sāki pasniegt dejas?
Liāra Ozoliņa
Kad man palika septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu, mēs bijām noformējusies tāda grupiņa ar meitenēm un izdomājām atvērt savu skolu. Atvērām savu skolu un nosaucām to par „Most Wanted". Bija visādi TV šovi Latvijā, mēs viņos piedalījāmies, uzstājāmies „Dejo ar zvaigzni" , mēs tur piedejojām un horeogrāfējām. Tad es aizbraucu uz Kanādu un tur es arī atsāku dejot. Tur es pasniedzu deju skolā un citā skolā es biju uzstāšanās grupā. Sanāca, ka es tur gan strādāju par pasniedzēju, gan pati uzstājos. Tad kādos divdesmit trijos gados es ļoti izdegu un tā visa un paņēmu pauzi. Un par fitnesu es tagad, trīsdesmit gados sapratu, ka no visām profesijām, ko es esmu mēģinājusi dzīvē darīt, tā pasniegšana man deva visliekāko gandarījumu.
Man likās, ka tas ir jēgpilnākais, ko es esmu darījusi un es nolēmu atgriezties. Un nu jau dejām pievienojot fitnesu.

Kurš dejas veids Tev ir bijis vistuvākais?

Noteikti, manī joprojām mājo latīņu gariņš. Vēl joprojām, izdzirdot latīņu mūziku, man atgriežas mana sporta dejotājas pasaule un es varu uz ielas, kaut vai grozīties un dejot līdzi. Man ļoti patīk tās visas ugunīgās dejas.

Kur tu smelies iedvesmu, kad tev neko negribas darīt?

Es vēl joprojām to meklēju, es visu laiku atceros, ka tas ir tas, pie kā es visu laiku atgriezos , pēc visiem izmēģinājumiem dažādās profesijās. Es esmu tik daudz ko izmēģinājusi. Es kādu brītiņu palieku ar sevi, izdaru lietas ko man patiešām gribas, piemērām, aizeju pastaigāties, paspēlējos ar suņiem un tad es saprotu, ka jāķeras klāt, jo es saprotu, ka tas ir mans izvēlētais ceļš un es negribu padoties.

Kas ir tava dienas svarīgākā sastāvdaļa?
Liāra Ozoliņa
Pavisam noteikti, kafija, no rīta. Samīļot suņus. Un šobrīd mēģinu sevi motivēt, un arī citiem iesaku, izdarīt kaut vienu aktivitāti dienā- tā var būt pastaiga, izbrauciens ar riteni vai krosiņš.

Kādēļ Tu jauniešiem ieteiktu izvēlēties dejošanu?

Es esmu dejojusi visu mūžu un pateicoties tam ir ārkārtīgi viegli iemācīties jebko citu. Izstrādājas kaut kāda koordinācijas prasme, jo dejojot tu parasti vēro kādu cilvēku un pēc tam atdarini. Un uzlabojot savu koordināciju, un prasmi atdarināt, pēc tam dzīvē ir ārkārtīgi vienkārši jebko iemācīties.

Ko priekš Tevis nozīmē dejot?

Savā ziņā, tās ir mana ķermeņa mājas, es dejošanā jūtos komfortabli, ērti un tas man rada prieku.

Vai tev ir kāds mērķis, jeb sapnis saistībā ar dejošanu?

Jā, es sapņoju par to, ka es radīšu kaut ko tādu, kas iedvesmos cilvēkus un viņi spēs pilnveidot sevi manos treniņos. Palīdzēt viņiem atvērties, kļūt pilnveidotākiem un justies laimīgiem.

Kas Kanādā atšķiras dejošanas ziņā no Latvijas?

Pirmkārt, manuprāt, visur, kur ir vairāk cilvēku, ir ātrāka izaugsme. Arī sortiments ir krietni plašāks: lielākas skolas, daudz un dažādu pasniedzēju. Konkurence savā starpā ir lielāka.


Liāra Ozoliņa
YOU+ radošā redaktore
Made on
Tilda